Lai arī ir pagājis nu jau kāds brītiņš, kopš mūsu epohālā pārgājiena no Valmieras Puikām - S kojas - Z kojas - Ā kojas. Tomēr daudzi (veseli 3) vēljoprojām jautā: "Nu kā tad jums gāja? Zelta pāli Atradāt?" Īsā atbilde ir jā un tagad apstāstīšu, kā tad mums gāja detaļās.
Sāksim pa punktiem: Kas nāca? Vispatiesākie ākoju (tiesa gan, daži pat nedzīvo ākojas) ekspedītori, kam nav jau tā, ka negaršo. Jānis K., A. Ērglis, Kārlis N., Ritvars C., Zane K., Toms B., Reinis B., Jānis P., Orlovs. Komanda tiešā elīta un visai alkaholiska.
Viss sākās skaisti, kad visi ekspedītori sapulcējās pie Valmieras Puikām un lēnām sāka gatavoties pārgājienam. Mēs ar Jāni K. bijām izpildījuši (daļēji) mājas darbu un izgatavojuši ekspedīcijas karogu (to vēljoprojām var apskatīt A505). Protams parādījās pirmās problēmas (cik paredzami), jo nevarējām ielogties ākoju twitera kontā un Ērglis ar Ritvaru kavējās. Bet nu problēmas tika atrisinātas: Ritvars ar ērgli pievienojās aptuveni 10min vēlāk, nekā to vajadzēja un Toms twiitoja no sava konta.
Tad nu uzsākām pārgājienu un jau pēc 10 minūtēm jau nonācām pie s-kojām. Protams, pa ceļam arī tika meklēts Zelta pālis un lietots sociālais lubrikants. Vēl jāpiemin arī Zanes neviltotais prieks, ka viņa beidzot uzzinās kur ir s-kojas. Pie s-kojām mūs sagaidīja native iezemieši: viens ļoti runātīgs pigmejs un citi labi cilvēki. Viņš ļoti īsā laikā izstāstīja, kāpēc, viņu prāt, s kojas esot vislabākās: 1)s-kojām esot savs koris 2)s-kojās ir sava reliģiskā sekta "Garā Paaudze" un viņi būvēšot no "Garā" alus pudelēm altāri šai reliģijai. Tas viss tika izstāstīts nepilnas minūtes laikā. Ejot iekšā pašās kojās, sanāca neliela aizķeršanās: netikām iekšā (uzreiz), bet arī to mēs izlabojām.
Ieejot s koju virtuvē (kaut kur vispār citur arī notiek sociālā dzīve?) mūs sagaidīja visai intriģējošs skats: virtuves telpā ir ierīkots kazino. Tur sēdēja kādi (no 8 -10 ) daži cilvēki, kas ar vienkārši spēlēja teksasieti. Un neskatoties uz to, ka telpa bija piepildījusies ar vidēji nepazīstamiem cilvēkiem, viņi pilnībā nepievērsa mums uzmanību, tikkai turpināja spēlēt. Tāpēc ja jūs vairs neielaiž olimpikā, tad vienmēr ir alternatīva iespēja: s koju kazino.
Tomēr nav jau s-kojas tik nelaipnas pret saviem viesiem. Uzreiz, jau pieminētie iezemieši, sagādāja miera ūdenspīpes sapīpēšanu un officiālo iepazīstināšanu ar sevi un viņiem. Pēc tam mēs vēl apskatījām dažas istabiņas, kur vēl tikām iepazīstināti ar dažādiem elementiem no s koju dzīves, kā piemēra, laptops kuram nav klaviatūras, jo Garajam alum ir tendece plūst. Un arī ar to, ka divu nedēļu laikā s-kojās esot bijuši tikai vienreiz policisti un lūguši nedaudz klusāk uzvesties.
Vienā brīdī sapratām, ka ilgi uzturēties ir vienā vietā un sākām pārgājiena nākamo sadaļu, ceļu uz z kojām. Arī šis pārgājiens bija neīpaši garš un jau pēc 10 minūtēm bijām klāt. Z kojas mūs sagaidīja ar veselu baru ziņkārīgo cilvēku vēršanos no savu istabiņu logiem un mums. Protams, nedomājot gājām iekšā un, protams, ierašanos z punktā atzīmējām ar tostu, par so far samērā veiksmīgo pārgājienu. Z kojas nebija tik "uzbāzīgi" draudzīgas, kā s kojas, bet paldies, kas mūs draudzīgi uzņēma. Jānim R., Gaidim un it īpaši Artūram K. kurš bija tik priecīgs mūs ieraudzīt un sadzirdēt, kad gavilējot izteica šādas frāzes: "Nu nē, nu lūdzu nēēēēē. Tikai ne jūs!" Un mēs viņu aplaimojām ar savu lielisko sabiedrību.
Nedaudz atpūtušies, pabaudījuši sociālo lubrikantu nolēmām doties tālāk, bet pirms tam mēs vēl veltījām dažām dāmām, kuras vēroja spraigo ping ponga (ne beer) maču dziesmu par sievietēm, kuras nedrīkstot dzert. Bet augstāko morālo gandarījumu šajā posmā mēs sasniedzām atrodoties pie z kojām, kur mums bija atkal jāvelta dziesma par sievietēm, kuras nedrīkst dzert, tiem kas atradās uz balkoniem. Nu veltījām arī. Protams, atkal tika turpināti meklējumi, jo savādāk tač nevar.
Iesākot pārgājiena pēdējo posmu, gadījās aizķeršanās, jo bija pazudis Pētersons aka Orandžā Čiverīt'. Bet nu par laimi viņu tomēr atguvām, lai arī pirms ekspedīcijas skaidri tika noteikts, ka pazudušos nemeklēsim.
Pārgājiens veda pa izvarotāju taciņu, pāri dzelzītim utt. Lai arī gabals nebija tas īsākais, tomēr, laiks paskēja tik ātri, jo tika lietots un dziedāti plaši pazīstami latviešu populārās estrādes mūzikas
Tuvojoties ākojām mūsu nelielais bariņš ar katru momentu juta lielāku morālo pacēlumu. Nezinu gan kāpēc tā, ļoti iespējams tas arī bija saistīts ar šķidrumu izsīkšanu līdzi paņemtajos traukos. Ieejot ākojās es veicu nelielu uzruniņu par to, cik šis pārgājiens bija great sucess un vispār EPIC, citējot dažādus aktīvus sociālos darbiniekus, kā piemēram M. Luters Kings un J. F. Kenediju.
Un jau kāpjot uz 5to stāvu mēs sajutām, ka tur notiek ballīte, liela un ne no kā.
Bet īsu brīdi pirms ierašanās 5ktajā stāvā Ērglim un citiem radās lieliskākais sauklis, kāds vien var būt: "Ākojas, Ākojas, Ākojas, Ākojas, Ākojas, Ākojas, Ākojas". Tas bija pats augstākais mirklis mūsu pārgājienā, vienkārši EPIC.
Pēc tam turpinājās ballīte, jo tač cilvēku bija miljooons un tā līdz rītam.
Vēlāk ar Jāni K. secinājām, ka mēs un visi pārējie bija atraduši šo "Zelta Pāli". Gluži Brigaderiski izbradājām pasauli un sapratām, ka nekur nav tik labi kā ākojās meklēt šo mītisko dzīvnieku.
Paldies visiem, kas tieši un netieši piedalījās šajā pasākumā. Liels paldies
