Uzbriedis, piebriedis, ziemeļbriedis!

Pavisam nevainīgi, domādams par savu akadēmisko lietu tālāku attīstību, šodien ielaidu kojās trīs cilvēkus, kas izskatījās apmērām šādi. Ja godīgi grūti jau arī nebija neielaist, jo kamēr spiedu durvju kodu, kas starp citu ir 3428 (priekš ne-kojiniekiem, - laipni lūgti), viņi piespiedušies viens pie otra tūlīt aiz manis bija iekša prims es pats knapi paspēju ieiet. Nebūdams aizspriedumains, nospriedu, ka visi cilvēki ir cilvēki, neatkarīgi no apģērba. Šajā gadījumā kļūdījos! Oi, ku smagi, kļūdījos!

Jo pēc brīža nu jau satieku savus draudziņus koridorā un jūtu smaku (gan tieši, gan netieši - sāk ost!) Vēlāk šie jau ar saimnieka atļauju ieperinājušies 505. pa kreisi. No 1. septembra tur ir kaut kāda aura. Uznesdamies nepiedienīgi skaļi un jau ašpadsmito reizi rēkdami līdz "Zombie", cenšas pārbaudīt vārīgās 5. stāva iezemiešu nervu šūnas.

Vienu brīdi es domāju uzvilkt zili svītroto adidas jaku, nāģeni un iet iekšā ar tekstu "čo čo, a, nu ka idi suda!" un arī īstenot treniņjcnieka cienīgas darbības. Beigās samierinājos ar krietni mēranākām sankcijām un cilvēcīga valodā kā es, tā arī Jānis K. aizrādām, ka izlietais alus uz Orlova paklāja ir jāsaslauka un mūzika ir jāklausās tik klusi, lai var sadzirdēt vārdus. Arī tušas izplūdušais "nekur" skatiens mūs iežēlina, jo galu galā arī dzīvniekiem ir tiesības. Dimants zina stāsta, ka šie atlaiž jau no Jaunā gada, bet šķiet, ka viņu vecāki atpūšas jau krietni ilgāku laiku.

Turpinājumā, pēc kāda brīža, izdzirdu meiteni (šķiet ka tā bija meitene, bet svārki bija visiem) izveļam savu augumu koridorā, kas vienam no trijiem maigā rūcošā balsī, kas acīm redzami nokliegta kādā fonķika koncī, sakām: "Eu, mēs ar Zaķi(šķiet viņi viens otru dēvē par zvēriem), gribām, lai tu pazūdi!" Trešajam liekajam tas šķiet tīri lādzīgs vakara atrisinājums un viņš iesit padusē vienu "Garo" divci un pazūd!" Līdz ar Zaķa aiziešanu, pārnēsājamajā magnetola tiek iegriezta dziesma "Izvaro mani!" un divvientulība var sākties. Tā gan pārraug nelielā balss pacelšanā, kur viens uz otru brēkdami uzdot Hamletiskus jautājumus: "TU ESI CILVĒKS? TU ESI CILVĒKS? NĒ, TU NEESI CILVĒKS, TU TĀ PAT KĀ ES, NEESI CILVĒKS!"

Pēc brīža sākas Krūtkrāmeļa cīsiņu epopeja, kad ik nakts maltīti viņš nespēj ieturēt, jo pazuduši viņa cīsiņi (ne jau parastie, bet Rakveres). Bet par to vēlāk, jo nu tik būs jautri, jo Jānis K. ir dusmīgs par saviem cīsiņiem.