Ventiš' Here We Come vai daudz ākojnieki brauc gudri mūldēt

NB: VISS KAS RAKSTĪTS ŠEIT IR SUBJEKTĪVS VIEDOKLIS, KAS NEMAZ NEATSPOGUĻO PATIESO NOTIKUMU GAITU UN RITĒJUMU, KĀ LASIET STARP RINDĀM: MĒS TUR NEBRAUCĀM TIKAI KOST, KĀ ARĪ VISS IR PĀRSPĪLĒTS VISPĀRĀKAJĀ PAKĀPĒ


Tad beidzot ir pienācis tas brīdis, kad lai rakstītītu savu GP pieteikumu es rakstu pilnīgu sūdu, kā daži ā-koju iedzīvotāji noormālā reibumā brauca gudri dzīt sūdu uz Ventspili.
Kaut kā ir dzīvē iekārtojies, ka liela daļa ViA debašu kluba zieda dzīvo Ā-kojās (izrādās, ka šitie netikai var ar nagu laku noķēzīt virtuves galdu, bet arī nest pienesumu sabiedrībai), un tā kā ir sākusies jauna debašu sezona un pirmais turnīrs notika tieši no 25. - 27. oktobrim Ventiš, tad nu mēs paprāvā pulciņā devāmies turp.
Ja dzīvo un mācies LV cietzemē, nevis pussalā ko daži mēdz par Kurzemi, tad nekas neatliek kā startēt laicīgi un izbraukt jau piektdienas pēcpusdienā.
Jauki neierodoties pie Štāles kundzes uz lekciju dodos uz Z-kojām, kur jau mani sagaida Rukmaņu pāris, kas mani vēlīgi pacienā ar pusdienām (protams, pie mums ir kapitālisms un nekas nenotiek tāpat vien, jo pilnīgi nejauši Elīna ir jāaizgādā līdz Juglai). Tad nu jauki paēdis sametu mašīnā Rukmaņus un dodos uz mūsu visu svētnīcu: Ā kojām. Kur jau mani pārējie sagaida un palēnām nokomplektējamies uz prom došanos.
Tad seko došanās uz Augstskolu kur tiek iekrauta vezumā mana debašu partnere Elīna (vārds ir mainīts lai aizsargātu personas privātumu). Kamēr mēs vēl kā cilvēki zolīdi bez alko (vienkārši pa ceļam nebija paspēts iebraukt veikalā), tikmēr daži iedzīvotāji no kojām jau ar 1.5L sidriņiem pie rokas (lasīt Māra) tūcās otrā mašīnā. Stāvoklis, kamēr mūsu ekipāžai nav alko ilgst līdz diviksu maksimai, kur mūsu jau tā plānos studentu makus patukšo, kārtējās un nebeidzami vilinošās Maksimas akcijas. Kļūst skaidrs ka manu un Kristapiņa sirdi šajā piektdienas vakarā sildīs un izklaidēs kaut kāds amerikāņu čaļis vārdā Džims. Tikmēr Rukmanis jau paspējis iegādāties kaut kādu pseido-franču žļurgu, kas vēlāk izrādīsies visai slidena (bet nu nesteigsimies notikumiem pa priekšu.
Izbraucam no maksimas un vēl pēdējo apstāšanos veicam pie Statoila, kur tiek uzņemti vēl pēdējie pasažieri - Ēriks un Reinis. Beidzot mašīna ir pilnība nokomplektēta: Es(tobiš Orlovs), Jānis R., Reinis, Kristapiņš, Ēriks un divas Elīnas. Piebrauc otra ekipāža, pilnīgi jau var just, ka tur jau notiek litrabols.
Nolemjam ka jāstartē, tikai mūsu ekipāža izvirzās priekšā, jo veicot patiešām agresīvu manevru parādām kas ir kas.
Tad nu ceļš līdz Rīgai ir diez gan vienmuļš, tam ir vienkārši izskaidrojams fakts: neviens vēl nedzer. Juglā tiek izlaista viena no mūsu divām Elīnām un mēs apgriežamies lai dotos apvedceļa virzienā. Protams, tāda mēroga pasākumos nav iespējams iztikt bez nomaldīšanās un Rukmaņa iedvesmots aizšauju garām īstajai nobrauktuvei, bet tas nekas (kaut arī Rukmanim, kā navigātoram nekad vairāk neuzticēšos).
Tālākais ceļš ar katru brīdi kļūst jautrāks, jo attiecīgi ugunsdzira kļūst mazāk un mazāk pudelēs un epopeja tiek sasniegta pie Talstu Staķika, kur Reinis un Jānis R. pamanās apmeklēt vienu toaleti vienlaicīgi. Rukmanis veic kontrolzvanu uz otru mašīnu, bet pirmā frāze kas atskan no otra tālruņa runātāja puses ir: "POHUUUUJ!!!". Ir skaidrs, ka tur arī tiek drastiski iznīcināti alko krājumi.
Pēc kāda laika tiek sasniegta HūtPils, neliela pamīņāšanās pie Ventspils augstskolas gaidot otru mašīnu un tad došanās uz mūsu naktsmītnēm. Tās izrādās pilnīgs olskūl plus rajons kur tās atrodās tāds samērā čavains, nekas, tā kā mums sastāvā pašiem savs zelta ķēdīšu pārdevējs, tad neuztraucamies, savējo jau neapzags. Jauki nobāzējamies un ar Kristapiņu paņemam pa kokteilītim. Kārlis visu vakaru ir manāmi sašutis, ka Sky varēja nebūt Hektors, teicās ka esot bijis gatavs iet sūdzēties veikala administrācijai. Šo sašutumu viņš remdē ar citu debess ķermeni - Merkūru.
Tā nu pienāk nakts, ja neskaita ilgas un garas bezsakarīgas runas par SZF un Māras atklāsmi, ka Reinis un Jānis R. tomēr ir kaut cik svarīgi tiesneši, tad nekas īsti tā nenotiek.
Otrās dienas rīts pienāk samērā laicīgi un es pamostos divatā ar draugu pohmeli(laikam lietuviešiem pie fasēšanas un kandžas dzīšanas, ko viņi tur lej tajās pudelēs ir sava izpratne par mantas tīrumu), kas, savukārt, padara šo rītu nedaudz jautrāku. pirmā dienas puse tiek pavadīta pa pusei skaidrā, pa pusei reibonī, bet pats galvenais ka visu dienu (8 h no vietas) tiek dzīts sūds.
Vakars pienāk nemanot un, protams, tā kā mēs esam kulturāli ļaudis, tad kā kā zināms kultūra iet roku rokā ar māksliniecisko bohēmu. Un mēs sevi jau pieķeram pie RIMI kasēm maksājot par mūsu iepirkumiem, kur katrā čekā ir atrodams ieraksts: Akcijas 0.5L Hektors. Protams, labu laiku pirms šī vitāli nepieciešamā pirkuma tiek noskaidrota mūsu rezolūcija, kuru mēs visu vakaru pildījām un beigās arī piepildijām: "Piedzirdīt, L***".
Atgriežamies mūsu necilajā miteklī, kur tiek pildītas pirmās glāzes ar gardo elles dziru un tad palēnām mēs dodamies uz mūsu vakara pasākuma norises vietu, kā izrādās tā ir tieši aiz mūsu hatona stūra. Protams nebūs jau tā, ka kāds neiečurās zupā un šeit pamanās izcelties topošie "Banķieri", kas mūs apvazā apkārt tuvējam parciņam apkārt (es ceru ka viņi banku sektorā orientējās labāk nekā pa Ventspili, jo citādies mūsu ekonomikai ir vārda tiešākajā nozīmē d....), tomēr beigās atrodam vakara eventa galveno lokācijas vietu. Kas ,iespējams, ir kandidāts uz iekļūšanu elītajā interneta resursā www.urlabar.tk .
Viss jau būtu bijis kulturāli, ja vien vakara galvenā izklaide nebūtu bijusi sātana un japāņu iemīļotākais hobijs karaoke (fetiša komiksi neskaitās). Kas, automātiski, nozīmēja ka vakars tika pavadīts nebaudāmu un patiešām nebaudāmu trokšņu pavadījumā kuram apakšā skan pazīstams meldiņš. Šajā brīdī jāuzteic mūsu brigāde, kam pietika veselā saprāta/pamaz bija šmigas un neviens neaizvilkās taurēt mikrafonā. Well done!!!!
Jūtot ka balle iet palēnām uz beigām mūsu brigāde nolemj nedaudz uzdancāt un doties iekarot pilsētu. Nedaudz iekustinājuši gurnus mēs dodamies Venstpils centa virzienā, vēlmju ko apskatīt ir daudz: doties pie debašu vadības uz pirti, iekapāt vēl kāda bārā, apskatīt ostu, kaut kur vēl ieēst(uzminiet kas to ierosināja, protams, Kristapiņš) . Pa ceļam uz šiem visiem svarīgajiem punktiem Reinis veicot Verpakovska cienīgu vertušku paklupina Kristapiņu, bet tā kā Kristapiņš ļoti labi pārzina Gruzijas konflikta anatomiju uzreiz dod pretī ar "grūstīšanās spēli". Un tas viss rezultējās tiešām veiksmīgi, jo Reinis atsitoties pret tuvējo sētu effektīvi noplanē lejā un atsitās pret zemi. Skarbi, bet rēcīgī.
Mēs jau nebūsim mēs, ja nenodarbosimies ar mākslu arī Ventiš', jo vienā skvēriņā tiek nolemts izveidot zelta audi emblēmu, vienīgais pilnīgu riņķi uzzīmēju es, pārējie gan nolažojās.... Pēc bariņa melnīgsnēju jauniešu, kas tuvojās mums, ieraudzīšanas mēs nolemjam fundamentālu lēmumu, ka jādodās atpakaļ uz mūsu pritonu, tas nekas ka pa 20 min esam nogājuši nepilnus 2vus kvartālus.
Atgriežamies pie mums, un palēnām dodamies gulēt. Nākamais rīts ir vēl grūtāks nekā pagaišais, tikai Rukmanis tāds starojošs, jo vakar nepiedalījās mūsu komandas saliedējošajās aktivitātēs.
Bet nu nekas......
Tā nu visi (gandrīz) interesantie notikumi ir atstāstīti, kas ar mums atgadījās pa šīm 3 dienām.
Protams, pasakamies mūsu sponsoram atpakaļ ceļā: Libertam, kas mums nodrošināja konfortablu un ātru transportu līdz Rīgai. Tad vēl visiem, kas ieradās un tā tālāk un vēl joprojām......

P.S Nostartējām tīri labi, viena no 4 komandām tika pusfinālos, viena palika vienu punktu aiz pusfināla strīpas un visi ieguva daudz vērtīgas pieredzes, kas noteikti noderēs nākamjos turnīros. Nākamais turnīrs norisināsies tieši Valmierā decembra sākumā, tā ja vēlaties pievienoties mūsu kustībai tad esiet laipni aicināti